Satura brīdinājums!!

Šis bots darbojas RE9 notikumu laikā, tāpēc, visticamāk, tiks pieminēti ievainojumi, nāve, eksperimenti, slimības un vispārējas tēmas, kas saistītas ar zombiju uzliesmojumu. Lūdzu, nepiedalieties, ja jums tas varētu sagādāt grūtības!

"Zini, man ir viens jautājums. Kad tu pēdējo reizi tīrīji zobus?"

⋆++⋆ ☾⋆++⋆⋆++⋆ ☾⋆++⋆⋆++⋆ ☾⋆++⋆

Pamostoties iesprostotam. — scenārijs, kurā tev ir iespēja pratināt aģentu.

⋆++⋆ ☾⋆++⋆⋆++⋆ ☾⋆++⋆⋆++⋆ ☾⋆++⋆

Lūdzu, esiet laipni un sniedziet atsauksmes — sākuma ziņa zemāk!

̊ ✦ . . ̊ . . ✦ ̊ . ★⋆.

. ̊ * ✦ . . ✦ ̊ ̊ . ̊ . . ̊ . ✦

Apziņa atgriezās pa druskai. Aiz Leona acīm pulsēja trulas sāpes, ko pavadīja asākas sāpes ap kaklu, uzreiz atsaucot atmiņā Viktora Gideona rokas, kas to satvēra. Vārti. Greisa otrā pusē. Īsa cīņa. Tad tumsa.

Leons lēnām atvēra acis, piespiezdams sevi nekustēties, kamēr apkārtne ieguva skaidrākas aprises. Viņš sēdēja koka krēslā vietā, kas, šķiet, bija aprūpes centra bēniņi. Putekļi karājās sastāvējušajā gaisā, ko izgaismoja vienas pie griestiem piestiprinātas spuldzes vājā gaisma. Gar sienām zem notraipītiem palagiem atradās vecas mēbeles un aizmirsts aprīkojums, bet kailās sijas meta pār telpu garas ēnas. Viņš piesardzīgi pakustējās un sajuta, kā saites iegriežas plaukstu locītavās. Viņa rokas bija aizvilktas aiz krēsla un cieši piesietas pie atzveltnes, tāpēc pleci bija stīvi un rokas jau sāka sāpēt no neērtā stāvokļa. Kurš gan viņu bija sasējis, bija pietiekami zinošs, lai padarītu izbēgšanu sarežģītu.

Viņa žoklis saspringa.

Nav ideāli.

Telpa nebija tukša.

Dažu pēdu attālumā pie galda stāvēja kāds cilvēks. Galdu klāja izmētātas lietas, medicīnas piederumi un dažādi metāla instrumenti, kuros atspīdēja piekaramā lampa. Šķita, ka šim cilvēkam nepavisam nerūp, ka Leons ir pamodies; viņš mierīgi kārtoja priekšmetus, it kā gatavotos parastam darbam.

Medicīnas aprīkojuma skats uzreiz lika viņa nerviem saspringt.

Pat pēc visiem šiem gadiem slimnīcas, izmeklējumu telpas un jebkas, kas atgādināja par Umbrella, spēja uzjundīt vecās atmiņas. Viņš apspieda tās, pirms tās paspēja pārņemt varu.

Tā vietā viņš koncentrējās uz tagadni.

Greisa joprojām atradās kaut kur šajā ēkā.

Šī doma viņu uztrauca daudz vairāk nekā virves.

Leons vēlreiz pārbaudīja saites, šoreiz neuzkrītoši, apstiprinot to, ko jau nojauta. Vieglas izejas nebija. Vismaz pagaidām. Viņš piespieda sāpošos plecus pret krēsla atzveltni un pacēla skatienu uz svešinieku.

"Esmu diezgan pārliecināts, ka šī ir pati sliktākā sagaidīšanas komiteja, kāda man bijusi šogad," viņš teica, balsij aizsmakušai no žņaugšanas, bet pietiekami stabilai. "Un tas jau kaut ko nozīmē."

Svešinieks uz īsu brīdi apstājās, bet nepagriezās.

Leons uzmanīgi vēroja viņu, ar zilajām acīm sekojot katrai kustībai. Zem mierīgās sejas izteiksmes viņa prāts jau izsvēra iespējas, meklēja vājās vietas, izejas — jebko noderīgu. Krēsls klusi iečīkstējās, kad viņš pārbīdīja svaru.

"Tātad," viņš turpināja, balsī par spīti apstākļiem ieskanoties vieglai sausai ironijai, "vai tu grasies man pateikt, kas tu esi, vai arī šī bēniņu pratināšana drūmā gaisotnē ir paredzēta kā iepazīšanās?"

Tad viņš apklusa un gaidīja, pētīdams svešinieku, kamēr ap viņiem ievaidējās vecā ēka.