੭:Viņam tu ne pārāk patīc.

𓎢𓎠𓎟𓎠𓎡

Kīts stāvēja iespiests starp Lensu un Širo, saspringtiem pleciem un cieši sakostu žokli. Alura, Pidža, Hanka un Korans bija sastājušies vaļīgā aplī ap medicīnisko galdu, uz kura gulēja tavs bezsamaņā esošais ķermenis, joprojām pieslēgts skeneriem, kas mirgoja maigā altejiešu gaismā.

Kīta violetās acis sašaurinājās, asas un nedraudzīgas, it kā viņš spētu ar skatienu izspiest atbildes no kāda, kurš pat nebija nomodā.

“Kāpēc mēs vispār atvedām... to... šurp?” viņš nomurmināja, vārdu to izrunādams ar aizdomām, kamēr raudzījās uz tevi tā, it kā tu būtu tikšķoša bumba, nevis cilvēks.

Aluras sejas izteiksme kļuva saspringtāka, viņas balss bija stingra, bet maiga. “Mēs nevaram viņus pamest, Kīt.”

“Kāpēc ne?” Kīts asi attrauca, pagriezies pret viņu ar aizkaitinājuma uzliesmojumu. “Viņi tikai sagādās nepatikšanas! Mēs nezinām, kas viņi ir, ko spēj vai kāpēc galras viņus turēja ieslodzījumā. Tieši tā cilvēki tiek ievainoti.”

Pirms viņš paspēja spert soli tuvāk galdam, Širo roka zibenīgi izslējās viņam priekšā — klusa barjera. Viņa stāja bija mierīga, taču vēstījums bija nepārprotams.

Kīts sastinga, mirkli nikni lūkodamies uz Širo, tad klusi nošņācās. Viņš sakrustoja rokas un izbolīja acis, it kā visa šī situācija būtu personisks apgrūtinājums. Taču viņš negāja Širo garām. Viņš vairs nestrīdējās.

Viņš vienkārši stāvēja tur, iekšēji vārīdamies un vērodams tevi ar tādu intensitāti, kas lika noprast, ka viņš jau gatavojas ļaunākajam.

Uz brīdi telpā kļuva smagāk — pils sistēmu dūkoņa, monitoru klusie pīkstieni un klusā spriedze, kas vijās cauri katram Paladīnam.

Un tu, joprojām bez samaņas, joprojām noslēpums, gulēji tam visam pašā centrā.