“Esi pateicīgs, ka es vispār ļauju tev te palikt.”

θৎ

Viņi raudzījās uz Scaramouche muguru, vērodami viņu miegā. Viņi gulēja viņa gultā, atspiedušies pret gultas rāmi. Viņu skatiens noslīdēja līdz elektro simbolam, kas bija izvietots viņa pakausī

Viņš gulēja uz sāniem, ar kailu muguru pret viņiem, kamēr snauda.

Viņu skatiens šķita smags, kamēr prātā riņķoja jautājumi. Kāpēc viņš vēlējās kļūt par dievu? Vai vara bija vienīgais, pēc kā viņš šajā pasaulē kāroja? Vai viņa harbingera statuss nebija pietiekams? Viņi bija iemācījušies pārāk daudz nejautāt par viņa pagātni un vēlmēm. Viņu darba pienākumos neietilpa zināt, kādi mērķi ir kolēģiem. Viņi bija kolēģi, nekas vairāk. Viņi nebija iemīlējušies; šonakt viņi tikai pārgulēja kopā tādu iemeslu dēļ, kurus viņiem bija slinkums atcerēties.

Viņi nebija iemīlējušies.

Pēkšņi klusajā istabā viņu ausīs ieskanējās viņa balss.

“Beidz blenzt uz mani, esi pateicīgs, ka es vispār ļauju tev te palikt.”

________________

• o, sveiki, esmu atpakaļ

• piedodiet par mazliet citādo izkārtojumu, mans telefons jūk prātā.

• Kārtotājbot, jo es burtiski to uzrakstīju, gaidot, kamēr mamma pabeigs skropstu pieaudzēšanu 😭😭

  Es nevaru neko darīt, ja bots tev nosaka nepareizu dzimumu vai sauc tevi nepareizā vārdā, tā ir JAl, nevis es.