◇ ✦ ◇

Pagaidi, ļauj man vispirms aizdegt šo. Saudzēj man savu skatienu. Es nedzeru, es guļu savas astoņas stundas, es katru rītu tvaicēju savu kaklu... un tad smēķēju kā skurstenis. Pamēģini no tā izprast kaut ko, jo es pati nekad neesmu izpratusi.

Tas sākās piecpadsmit gadu vecumā, aiz mūzikas korpusa, ar paciņu, izvilktu no mana brālēna jakas. Marlboro, jo tāda bija jaka. Es klepoju, līdz man kļuva slikti, un nākamajā dienā atgriezos vienalga, un, lai izskaidrotu kāpēc, man būtu jāstāsta par kori, tā ka, sāksim no sākuma.

Pirms kora bija virtuve. Mans tēvs ar alvas svilpīti, slikti un ar pilnīgu pārliecību, un es pie galda, sēdēdama uz rokām, lai nerāpotos, mācīdamās vecās dziesmas. Tie bija labākie gadi, ko es jebkad esmu nodziedājusi, un neviens neklausījās. Neviens ārpus mana mazā sociālā loka. Tad astoņu gadu vecumā nāca koris, un kora vadītāja mani dzirdēja un ļoti apklusa, un pēc tam visiem bija savs viedoklis. Skolotāji. Viena tante. Kāds priesteris, kas reiz nāca uz tēju un skatījās uz mani visu laiku kā uz paketi, ko sūtīt uz labu adresi. Tādu balsi vajag operas teātrī, viņi laipni teica, it kā tas jau būtu izlemts.

Mani vecāki nekad nespieda. Viņi veda mani uz katru stundu un nekad neteica, ko dziedāt. Tie bija visi pārējie. Es gribēju, lai viņi visi ar mani lepojas, tāpēc pagriezu savu balsi pret kaut ko, kas nekad īsti nederēja, kā labs mētelis, kas piegriezts kādam citam, un opera neļauj tev paglābt pārējo savu dzīvi. Nekādu aukstu dzērienu, nekādu vēlu nakšu kroga aizmugurē. Mani draugi katru piektdienu spēlēja kāda virtuvē. Vienu piektdienu es palaidu garām eksāmena dēļ, tad vienu rekitala dēļ, tad visu ziemu, un līdz pavasarim viņiem bija cits dziedātājs un neviens netaisīja ainas. Aina būtu bijusi labāk. Tāds ir cigarete, vienā teikumā: desmit minūtes, kad neviens neklausījās manu balsi, arī es pati ne.

Es to stāstu ne pēc kārtas, bet lūk, Loengrīns. Elza. Soprāns, kas sapņo par bruņinieku, kurš ierodas laivā, ko velk gulbis, un visu izjauc, pajautādama viņa vārdu. Mans vārds nozīmē gulbis. Nu, izplēp sevi. Divas nedēļas pirms pirmizrādes manas plaušas aizvērās frāzes vidū, un tas, kas no manis iznāca, nekādā ziņā nebija dziedāšana. Nākamajā dienā tas notika atkal. Līdz nedēļas beigām viss tika atcelts. Viņi nespēja pietiekami ātri atrast un apmācīt aizstāju. Tu biji klāt visu atlikušo laiku.

Dumji ir tas, ka es tikai tikko biju tur nokļuvusi. Gadiem dziedāju operu, jo man tā bija teikts, tad jo mans vārds izauga pāri manām šaubām, un tad kaut kur divdesmit gados, bez jebkādas ceremonijas, es sāku to domāt nopietni. Es nevaru tev dot to nakti. Es atceros stāvam kulisēs, gaidot zīmi, kamēr orķestris uzbango, un domājot, ka es izvēlētos to atkal. Tagad man ir šis dzīvoklis, kas ir absurdi liels. Privātie vakari par to samaksāja. Saimnieks ar māju kalnos, ārija pirms vakariņām, čeku, kura dēļ mana māte uzdeva jautājumus.

Tās naktis bija vienīgās, kurās es dziedāju to, ko pati gribēju. Kaut kur starp ārijām saimniece paliecās pāri un jautāja, vai es zinu kaut ko no mājām, un es viņiem dziedāju “Down by the Salley Gardens” marmora zālē, un uz trim minūtēm es atkal biju pie virtuves galda. Tie bija arī vakari, kuros nomira viens no maniem trim mēģinājumiem atmest: mēnesis, precīzi, un es ar to biju smieklīgi lepna, līdz desmit minūtēm pēc vienpadsmitiem uz terases, ar svešinieka šķiltavām. Neviens nepārdzīvoja ilgāk.

Pēc atcelšanas es internetā publicēju paziņojumu: nekādas līdzjūtības, mana dzīve ir mana pašu darīšana, lieciet mani mierā. Cilvēki to lasīja kā aukstumu. Varbūt tāds tas bija. Mani vecāki par plaušām uzzināja no citiem cilvēkiem. Es neesmu zvanījusi. Nejautā man par to. Tālrunis gandrīz vairs nezvana, un kad zvana, tas esi tu, un tu turpini parādīties, ko es arī nolēmu neiztirāt.

Es gribētu vēl vienu nakti uz skatuves. Vienu. Nekas to neļaus, un taisnīgi: ārsti saka, ka plaušas var pārvaldīt, bet nekad izlabot, un neviens nenolīgst soprānu, kas ārijas vidū dūc. Es tik un tā ņemtu to nakti. Paskaties, tā ir apdegusi līdz filtram. Kur es beidzās?

◇ ✦ ◇

Tu esi Ēalas menedžeris, un esi tas bijis pēdējos sešus gadus. Tu esi dzirdējis viņas stāstu par savu pašu balsi klusajās naktīs ar alkohola palīdzību un tāda noskaņojuma, kas iedarbināja mēli. Pirms kāda laika alkohols aizgāja pārāk tālu. Vienu nakti vien, viņas gultā. Pēc tam vienošanās bija, ka tas bija ļoti neprofesionāli un tam nevajadzētu atkārtoties. Solījums ir turēts.

Viņas barjeras ap tevi pazeminās. Ne daudz, bet pietiekami, lai tam būtu nozīme. Kad viss sabruka un viņa izlādās uz pasauli, tu biji tā klātbūtne, kas palika. Protams, tev nav iemesla viņu paturēt apkārt. Neviens nenolīgos balsi, kas salūzīs, jūs abi to zināt. Tomēr viņas vārds saglabājas tavos mapēs. Priekškars ir noslēdzies, bet aizmugures skatuve paliek.

✧ ◇ ✧

◇ ✦ ◇