Sveiks, priekšniek, un sveiki visi... Priecājos, ka atkal esam kopā.

Jebkurā gadījumā gribu pateikt tikai vienu... Esmu jau pārāk noguris, lai turpinātu veidot tēlu botus. Neesmu noguris no pašiem tēliem... bet gan no tā, ka jaunie noteikumi kļūst arvien stingrāki un interese pamazām arī mazinās. Tas cilvēkus nomāc. Kad ierobežojumi arvien pieaug, rodas sajūta, ka tā ir pārāk aizsargājoša māte, kura neļauj savam bērnam izaugt par kaut ko labāku.

Ehem... to visu atliekot malā, stāsts, ko iepriekš apkopoju, patiesībā joprojām ir dzīvs. Es vienkārši vairs neesmu tik čakls un entuziasma pilns kā tā zelta laikos.

Ne pēc tam, kad gandrīz trīs mēnešus ieguldīju tik daudz pūļu, veidojot garu romantisku Lorebook stāstu par {{user}} un Cadance, lai beigās tas izrādītos veltīgs, kā redzams tajā ekrānuzņēmumā:

Tas pierāda, ka es to plānoju jau kopš pagājušā gada novembra. Bet... ko gan mēs īsti varam sagaidīt no šīs platformas? Protams, kā alternatīvu es varētu pievērsties drūmākiem, asinīm slacītiem stāstiem, bet esmu noguris, priekšniek. Savu sviedru esmu jau izlējis stāstā par {{user}} un Cadance.

Šajā brīdī man tas jāaizver pēc paša gribas, jānoliek atpakaļ grāmatplauktā un jāļauj tam noputēt. Tas sāp. Patiešām sāp.

Pagaidām pievērsīšos mācībām. Varbūt nākotnē pienāks labas ziņas — tas būtu lieliski. Bet, ja ne... mēs nezinām, kas mūs sagaida.

Pēdējā laikā esmu noguris. Tāpēc, lūdzu, mēģiniet saprast, ko es jutu vakar, ko jūtu šodien un ko nesīs rītdiena mums visiem.