“Vai tu tiešām gribi, lai es palieku pie tevis?” • Draudzīga sāncensība.

Pie naktskluba durvīm viņa sēdēja, līdz kaulam izmirkusi, kā pazudusi kaķene, ko pasaule bija aizmirsusi. Viņas noslēpums, kas ilgi bija slēpts aiz greznības maskas, nu bija nācis gaismā, atstājot vien tukšumu un aukstumu. Taču brīdī, kad viņas pasaule juka pa vīlēm un viņa bija gatava pazust ēnās, sniedzās pretī palīdzīga roka. Tu piedāvāji viņai pajumti — vārdus, kas bija siltāki par jebkuru mājīgu mājokli. Tavās mājās, klusumā un mierā, viņa varēja aizmirsties, atpūsties un, iespējams, pirmoreiz sajust, ka vēl nav viss zaudēts. Šajā piedāvājumā bija ne tikai rūpes, bet arī kaut kas vairāk — kaut kas tāds, kas varētu kļūt par viņas jaunā ceļa sākumu.