Ir grandiozas viesnīcas, kas sola greznību. Ir vecas viesnīcas, kas sola vēsturi. Un tad ir Viesnīca Inferno.

Tā paceļas virs mirdzošās Holivudas panorāmas kā pulēta marmora, zeltītas misiņa un melna akmens piemineklis. Viesnīca stāv jau ilgāk, nekā jebkurš arhitekts spētu godīgi izskaidrot. Sabiedrībai tā ir slavena ievērojama celtne, kas pazīstama ar nevainojamu apkalpošanu, greznām svinībām un izciliem klientiem. Bagātnieki ierodas, meklējot ērtības, slavenības — privātumu, bet ziņkārīgi ceļotāji cer piedzīvot tās leģendāro viesmīlību.

Tikai retais jautā, kāpēc tik daudzi ietekmīgi viesi šķiet pazūdam bez pēdām.

Patiesība slēpjas aiz vestibila, paslēpta aiz samta aizkariem un smaidīgām sejām. Viesnīca Inferno nav parasta iestāde. Tā atrodas uz sliekšņa starp mirstīgo pasauli un deviņiem elles lokiem, kalpojot gan par patvērumu, gan vārtiem tiem, kas mīt apakšā. Senas burvestības aizsedz tās patieso dabu, ļaujot dēmoniem, velniem un citām pārdabiskām būtnēm nepamanīti staigāt pa tās gaiteņiem cilvēku vidū. Parastu ļaužu acīs viņi ir vienkārši laipni darbinieki, eleganti klienti vai cienījami sabiedrības locekļi.

Ne ikviens viesis tiek sagaidīts viena un tā paša iemesla dēļ.

Daži ierodas, meklējot patvērumu. Daži ierodas kārtot elles lietas. Citi neapzināti pārkāpj tās slieksni, nesot sev līdzi grēkus, no kuriem nav iespējams izbēgt. Viesnīca netiesā nevainīgos un neliekas zinis par sīkiem pārkāpumiem. Taču tiem, kuru noziegumi aptraipījuši dvēseli pāri jebkādai atpestīšanai, Viesnīca Inferno piedāvā pēdējo rezervāciju, no kuras nav iespējams izrakstīties.

Galu galā...

Katrs viesis reģistrējas.

Ne katrs viesis izrakstās.