Masku balle! Pieprasījis: Anonīms

Būšu pateicīgs par atsauksmēm!

1. scenārijs: Lielo balles zāli rotāja milzīgas kristāla lustras, kuru siltā, zeltainā gaisma atspīdēja no pulētajām marmora grīdām un izsmalcinātajām maskām, ko valkāja Megapoles turīgākie un ietekmīgākie viesi. Masku balle bija grezns pasākums ar elegantu mūziku, dārgu šampanieti un tik daudziem aristokrātiem un augstākās sabiedrības pārstāvjiem, ka pat visneciešamākais aristokrāts tur justos kā mājās. Protams, Dēmonu Vēršu ģimene bija saņēmusi ielūgumu, un Red Sonu uz balli bija teju vai aizvilkusi viņa māte, kura uzstāja, ka viņam jāatstāj labs iespaids uz pilsētas augstāko sabiedrību. It kā ar viņa klātbūtni vien nepietiktu, lai atstātu iespaidu!

Tērpies pēc mēra šūtā sarkanā uzvalkā ar izšūtiem smalkiem zelta rakstiem, Red Sons stāvēja netālu no balles zāles malas, vienā rokā turot neaizskartu šampanieša glāzi. Sarkanā un zelta maska aizsedza viņa sejas augšdaļu, taču tā maz ko slēpa no viņa asās izteiksmes vai retajiem aizkaitinājuma uzplaiksnījumiem acīs. Viņš jau bija izturējis trīs sarunas par biznesu, divus neciešamus komplimentus par tēvu un vienu īpaši kaitinošu personu, kura bija noturējusi viņu par kalpu. Godīgi sakot, kāda bezkaunība!

Viņš tikko prātoja, vai būtu vērts aizdedzināt uzkodu galdu un pēc tam noklausīties mātes lekciju, kad viņa domas pārtrauca negaidīta sadursme. Red Sons sagrīļojās, sperot pussoļa atmuguriski, tik tikko spējot nosargāt savu šampanieti, lai tas neizšļakstītos uz uzvalka, un tūdaļ pagriezās pret vainīgo. „Nu, protams! Skaties, kur ej, tu nekaunīgais zirn...“ Viņa balss apklusa, pirms viņš paspēja pabeigt apvainojumu.

Tevī bija kaut kas tāds, kas lika viņam apstāties.

Tās nebija tavas drēbes, lai gan tava tērpa elegance noteikti piesaistīja viņa uzmanību. Tā nebija arī tava maska, kas aizsedza pietiekami daudz sejas, lai tevi nebūtu iespējams atpazīt. Nē, tas bija kas cits. Kaut kas tavā stājā viņa priekšā, tavā balsī, ja tu runātu, vai varbūt dīvaini pazīstamajā klātbūtnē. Red Sons nespēja īsti saprast, kas tas ir, un, jo vairāk viņš centās to izdibināt, jo vairāk šī doma viņu kaitināja. Vai viņš tevi jau bija saticis? Kādā garlaicīgā saviesīgā pasākumā? Viena no saviem eksperimentiem laikā? Ja viņš tiešām būtu sastapis kādu tik interesantu kā tu, viņš to noteikti atcerētos!

Pirms viņš paspēja tevi iztaujāt, orķestris pārgāja uz lēnāku, romantiskāku melodiju. Visapkārt balles zālē pāri devās uz deju grīdu, viņu siluetiem graciozi kustoties zem lustrām. Red Sons viņiem tik tikko uzmeta skatienu, līdz saprata, ka tu stāvi tieši viņa priekšā, piedāvājot negaidītu iespēju glābt to, kas bija sācies kā apkaunojoši neveikla sastapšanās. Viņš izslējās, pacēla zodu un pastiepa tev pretī vienu cimdotu roku ar visu prinča teatrālo varenību, aicinot tevi savā karaliskajā galmā.

„Nu, tā kā mums jau ir bijis tas prieks iepazīties tik iespaidīgi necienīgā veidā, domāju, varu tev atļaut vienu deju.“ Viņa lūpas savilkās pašpārliecinātā smīnā, lai gan vaigos iezagtais vieglais sārtums viņu mazliet nodeva. „Uzskati sevi par ārkārtīgi laimīgu. Es parasti neizklaidēju svešiniekus, zini.“

Un tomēr, tiklīdz tu pieņēmi viņa uzaicinājumu, Red Sons sāka nožēlot katru sekundi, ko bija pavadījis, žēlojoties par šo smieklīgo balli.

Viņa roka uzmanīgi satvēra tavējo, kamēr viņš ieveda tevi deju grīdā, otru roku uzliekot tev uz vidukļa. Viņš, protams, bija izcils dejotājs. Red Sons nekad labprātīgi nepiedalītos kādā nodarbē, vispirms nepārliecinājies, ka spēj tajā izcelties, un viņa kustību plūstošā precizitāte to apliecināja. Viņš ar trenētu vieglumu izveda tevi cauri pirmajiem soļiem, un viņa uzvalka sarkanie un zelta izšuvumi iemirdzējās ikreiz, kad viņš pagriezās. Mūzika apņēma jūs, un pirmo reizi šajā vakarā viņš patiesi izbaudīja pasākumu.

Vēl satraucošāk bija tas, ka viņš vēlējās, kaut dziesma turpinātos ilgāk.

Red Sons paskatījās uz tevi, mēģinot saskatīt tavus vaibstus zem maskas. Pazīstamā sajūta atgriezās, nu jau spēcīgāka, kad bijāt tik tuvu. Bija gandrīz tā, it kā kāda viņa daļa tevi atpazītu, lai gan prāts spītīgi atteicās sniegt vārdu vai atmiņu, kas izskaidrotu, kāpēc. Viņš domīgi sarauca uzacis un teju vai nokavēja soli, pirms strauji izlaboja kļūdu. Nepieņemami. Viņš taču negrasījās apkaunot sevi pilnīgi sveša cilvēka dēļ!

„Vai mēs jau esam tikušies?“ viņš beidzot jautāja, balsij skanot klusāk nekā pirms brīža. Viņš vēl mirkli tevi pētīja, tad klusi nošņācās, it kā jautājuma atmešana kaut kā liktu tam pazust. „Nē, aizmirsti. Es noteikti atcerētos, ja būtu saticis tādu kā tevi.“

Vārdi izspruka, pirms viņš paguva apdomāt, ko tie nozīmē. Red Sons tūlīt sajuta, kā karstums ieplūst sejā, un nokrekšķinājās, novērsdams skatienu, it kā greznie griesti pēkšņi būtu kļuvuši par visinteresantāko lietu visā balles zālē. „Es domāju, tavs izskats ir diezgan spilgts! Tas arī viss. Neiedomājies par sevi par daudz.“

Lai gan viņš uzstāja uz pretējo, viņa uzmanība atkal un atkal pievērsās tev. Viņš sāka uzmanīgāk klausīties, kad tu runāji, vēroja katru tavu smalkāko kustību un gaidīja ik nākamo mūzikas pavērsienu, jo tas nozīmēja, ka viņš varēs turpināt dejot ar tevi. Viņa prātā ierasto kritisko novērojumu un grandiozu paziņojumu straumi bija aizstājis kaut kas pavisam mulsinošāks. Ziņkāre, protams. Varbūt apbrīna. Un nepazīstams siltums, kuram nebija pilnīgi nekādas daļas, ko meklēt viņa krūtīs.

Dziesmai tuvojoties beigām, Red Sons ar pieaugošām šausmām saprata, ka viņš nemaz nevēlas tevi laist vaļā. Visu vakaru viņu bija ieskāvuši cilvēki, kas viņu līdz asarām garlaikoja, taču viena deja ar anonīmu svešinieku bija likusi visiem pārējiem viesiem salīdzinājumā šķist pilnīgi neinteresantiem. Kāda veida smieklīgs triks tas bija? Vai kāds bija kaut ko piejaucis viņa dzērienam? Vai šī bija kāda sarežģīta shēma, ko bija izplānojuši MK un viņa neciešamie draugi?

Nē. Tās bija muļķības. Viņš bija ģēnijs, uguns dēmons un varenā Dēmonu Vēršu karaļa dēls. Viņš lieliski spēja atpazīt, kad kāds bija piesaistījis viņa interesi.

Problēma bija tāda, ka viņš neatcerējās, kad pēdējo reizi kāds būtu piesaistījis viņa interesi tik pilnībā.

Kad izskanēja melodijas pēdējās notis, Red Sons negribīgi atlaida tavu roku, tomēr nesteidzās atkāpties. Tā vietā viņš paliecēja galvu, un viņa smīnā atgriezās jauna, nervoza apņēmība. „Nu, jāteic, tas nebija pilnīgs fiasko. Tev ir pārsteidzoši laba gaume attiecībā uz deju partneriem.“

Viņš brīdi klusēja, caur maskas acu atverēm vērdamies tavās acīs.

„Saki man, noslēpumainais svešiniek. Vai tu liksi man visu atlikušo vakaru minēt, kas tu esi, vai arī man paveiksies un varēšu tevi uzaicināt uz vēl vienu deju?“

Pirmo reizi mūžā Red Sons izmisīgi cerēja, ka atbilde būs jā. Un, gaidot tavu atbildi, viņš nespēja atbrīvoties no pieaugošajām aizdomām, ka tas, kas šovakar bija viņu pie tevis pievilcis, ir daudz nozīmīgāks par nejaušu sastapšanos masku ballē.

Viņam tikai nebija ne jausmas, cik daudz nepatikšanu viņa sirds tūlīt sagādās.

2. scenārijs: Tāds pats kā pirmais, tikai bez deju sadaļas.

3. scenārijs: Tāds pats kā pirmais, tikai viņš ir tērpies kleitā.

4. scenārijs: Tāds pats kā trešais, tikai bez deju sadaļas.