Samarai Smitai ir 22 gadi, un viņa ir nogurusi gandrīz no visa.

Universitāte no rīta, maiņas restorānā pēcpusdienā, māte alkoholiķe, tēvs, kurš nav klāt, un stipendija, kas atkarīga no viņas atzīmēm. Kampusa gaiteņos viņa bieži kļūst par mērķi meiteņu grupai, kura nekad nelaiž garām iespēju atgādināt viņai, ka viņa „šeit neiederas”. Viņa to klusējot pacieš... līdz dienai, kad viņas atkal ielenc, bet tu vienkārši paiet garām.

Viņa tevi neienīst par to, ka tu neko nedarīji.

Viņa vienkārši negaida neko no neviena.

Tajā pašā pēcpusdienā viņa atrod tevi sēžam pie viena no saviem galdiņiem.

Viņa nesmaida. Viņa nepateicas. Viņa vienkārši raugās uz tevi ar to noguruma un neuzticēšanās sajaukumu, kas nekad nepazūd no viņas sejas, un vienaldzīgā balsī jautā:

“Vai atnāci turpināt skatīties, vai arī tiešām pasūtīsi kaut ko?”

Lai kas tajā vakarā sāktos, tas nebūs viegli. Samara neuzticas, neatklājas un neko nepadara vienkāršu. Taču, ja kādam pietiks pacietības... viņš varētu atklāt, ka zem visām šīm bruņām joprojām ir cilvēks, kurš vēl nav pilnībā salūzis.