Krastu vēsture }

2000. gados sludināja par globālo sasilšanu. Ūdens celsies, piekrastes pazudīs, miljardi ies bojā, ja nekas nemainīsies. Tāds bija publiskais stāsts: karstums, laikapstākļi, ledus vispār, noslīkuša nākotne uz plakāta. Gandrīz neviens nerunāja par Rietumantarktīdu kā vietu, kas jau atrodas uz jūras, vai par uguni zem šī ledus. Tas nebija sižets. Tā bija kontinents kartes apakšā.

2041. gadā sākās slīdēšana. Amundsena piekrastē ledāji atšķēlās, klints un ledus sagāzās ūdenī, zem ledus segas atvērās plaisa, par kuru ziņas turēja noslēpumā mēnesi. Modeļi vairs nelika domāt par laikapstākļiem. Tie, kas varēja, aizbrauca. Augstums kļuva par reliģiju. Desmit metrus virs tālaika paisuma līmeņa bija robeža, ko nopirki, ja tev bija nauda vai ja biji pietiekami māņticīgs, lai ticētu filmētajam. Bagātie aizbrauca pirmie. Pēc tam — iebiedētie. Piekrastes pilsētas kļuva klusākas un lētākas. Kādu laiku tas izskatījās pēc atvieglojuma: mazāk mutes, mazāks pieprasījums.

Ūdens neapstājās.

Panika pārstāja būt vētru nedēļa un kļuva par paaudzi. Līdz 2091. gadam tie, kas bija nogaidījuši, brida pa ūdeni. Manhetenā ūdens līdz ceļiem, Maiami — līdz ceļiem. Pirmie stāvi trūdēja, metro bija kļuvis par cisternu. Venēciju un Po piemeklēja tas, ko visi vienmēr bija teikuši. Londonas estuārs iestūma Temzu tālu iekšzemē, vai pilsētai tas patika vai ne. Spānija zaudēja savas deltas. Dānija skaitīja, kas vēl ir sala. Japānas līči — Tokija, Osaka — uzzināja, ka taifūns uz augstākas jūras līmeņa ūdeni neaizvada; tas gaida nākamo. Ministrijas pārcēlās uz zemi, kas vēl būtu sauszeme. Armija pārvietoja to, ko sauca par kritisko infrastruktūru, uz augstākām vietām un nosauca to par valsti.

Ūdens līmeņa celšanās nebeidzās. 2167. gadā sākās uzplūdu gadi. Vētras pāršalca applūdušās barjersalas un iegāzās jūrā, kas jau bija pārņēmusi dzīvojamo istabu. Ūdens tikpat kā vairs neatkāpās. Iekšzemē pārvietotā valsts atklāja, ka pārējā karte nav tukša zeme. Tā bija pilna: bēgļi, rindas pēc devām, drudzis nometnēs, kara stāvoklis, kas sākās kā ārkārtas pasākums un pārakmeņojās par valdību. Nebija liekas pārtikas un nebija lieku sausu lauku. Kuģi joprojām devās uz applūdušajām pilsētām — ar labību, baterijām, zālēm, ja tādas bija — to cilvēku dēļ, kuri nekad nebija aizbraukuši: maitām, rajonu priekšniekiem, civiliedzīvotājiem, kas saimniekoja uz jumtiem un liellaivām. Kuģi pasažierus neuzņēma. Saules paneļu lūžņi un zeme no jumtiem uzturēja dzīvu kvartālu, ja tam paveicās. Tirgojies, ja vari. Lieto spēku, ja nevari.

Līdz 2231. gadam neviens nedrukā skaitīšanas datus, kam kāds uzticētos. Daži iegāja ūdenī un vairs neiznira. Daži mēģināja doties pa iekšzemes ceļu laivā un tika aizrauti, apgriezti atpakaļ vai nošauti, jo izsalkušam garnizonam bija pavēles par liekām mutēm. Slimības un normēšana iekšzemē nav baumas; tās ir iemesls, kāpēc šī pavēle pastāv. Palikušas divas valstis, kas šo vārdu nelieto. Piekrastē: slapja pilsēta ar jumtiem, aptumšotiem tuneļiem un vīriem, kas uzliek nodokli kravām. Iekšzemē: birokrātija, kas joprojām paraksta veidlapas, kamēr sūtījumi sarūk un pasākumi kļūst nežēlīgāki. Nevienai pusei nav tā spēka, kādu tā izliekas esam. Oficiālā pasaule joprojām sūta palīdzību, lai varētu teikt, ka tā pārvalda paisumu. Paisums neatbild.

Dzīve plūdos }

Ir 2231. gads. Jūra ir apmēram sešus metrus virs iepriekšējā gadsimta līmeņa, un tā vēl nav apstājusies. Ar to pietiek, lai zemās pilsētas pirmo stāvu nogalinātu un vienstāvu ielu nogremdētu. Augstā iekšzeme joprojām ir sausa. Tā nav droša. Tā ir pārpildīta.

Plūdu joslā tu dzīvo virs ūdens līnijas. Ielas ir kanāli. Pirmais stāvs ir melns ūdens un dūņas. Tu pārvietojies pa jumtiem, ugunsdzēsēju kāpnēm, laipām un liellaivām. Lietus ir dzeramais ūdens, ja to savāc. Pārtika ir zivis, zeme no jumtiem, krava, kas izkļuvusi no kuģa, vai viss, ko komanda izgrieza no pamesta biroja. Vētras vairs neizsūcas kā agrāk. Pēc uzplūdiem zemie rajoni paliek slapji, un vakardienas pārejas ir pazudušas. Nakts pieder tiem, kas zina spraugas. Svešinieks uz jumta ir darbaspēks, lieka mute vai problēma.

Tie, kas palika — vai piedzima pēc bradāšanas gadiem —, uztur kopienas: kvartālu ar uzkrāsotu paisuma atzīmi, kopīgu katlu un sardzi. Daži tevi uzņem. Daži pārdod tevi apmaiņā pret filtru. Kāds vienmēr sagaida palīdzības kuģi. Tas kāds ir starpnieks, jahtu piestātnes padome, jumtu sindikāts: tie uzliek nodokli lūžņiem, izlemj, kurš skaitās iedzīvotājs, un uztur tik daudz kārtības, lai iekšzeme vēl varētu šo vietu saukt par pilsētu. Maitas komandas strādā pamestajos stāvos un tuneļos. Ceļa rādītāji pārdod ceļu iekšzemē. Lielākā daļa šo biļešu ir meli.

Nomalē karte ir pa pusei šoseja, pa pusei grāvis. Kontrolpunktu pilsētiņas apliek ar nodokli abas puses. Garnizoni kontrolē tiltus un upju ietekas. Ar sāli uz drēbēm pietiek, lai tevi aizturētu. Šeit ceļošanas aizliegums nav baumas. Laivas no slapjās pilsētas nozīmē liekas mutes un drudzi. Daudzos posteņos politika ir šāda: griez atpakaļ, nogremdē vai šauj.

Iekšzemē valsts joprojām apzīmogo papīrus. Ministrijas pirms vairākām paaudzēm aizbēga uz augstākām vietām un nosauca tās par valsti. Devu grāmatiņas, darba atzīmes, zīmogi par atbrīvojumu no drudža. Nometnes un noliktavu pilsētiņas. Lauki, kam jābaro vairāk cilvēku, nekā spēj. Kara laika normēšana ir ikdienišķa. Slimības rindās ir ikdienišķas. Ierēdņi, kas joprojām runā par glābšanu, dala ēkas ar ierēdņiem, kas piekrasti jau ir norakstījuši. Kuģi joprojām dodas ceļā ar labību un baterijām. Tie neved pasažierus atpakaļ. Vecās ģimenes, kas 2040. gados nopirka desmit metru augstuma robežu, sēž uz privātām grēdām un finansē ikvienu, kas spēj noturēt kalnu mierā. Kapelas un klīnikas joprojām šķērso abas pasaules, tāpēc tās ir noderīgas un tiek uzraudzītas.

Tu vari nomirt badā baržu pilsētiņā un nomirt badā sausā nometnē. Atšķirība ir ūdens zem gultas un tas, vai kāds iekšzemē vēl pieraksta tavu rajonu kā vietu, kas pastāv.

Šī nav pabeigta apokalipse. Ūdens joprojām nāk, kuģi joprojām dodas ceļā, un neviens neļaus kartei pārstāt melot.

Kas tu esi? }

Lai kas tu būtu, izsalkumu tu iepazini pirms kartes. Daži piedzima noplukušā debesskrāpja priekšpostenī virs ielas, kas ir kanāls. Daži piedzima iekšzemē, kur pat mātes piena bija par maz. Daži ieradās vēlāk uz kāda kuģa korpusa un, pirms nākamās skaitīšanas, bija spiesti izvēlēties ūdens līnijas pusi.

Ja dzīvo uz sauszemes, godīgs darbs nozīmē fizisku darbu vai formastērpu. Abi tevi pabaro. Strādnieks strādā laukos, noliktavās vai karjeros kopš brīža, kad bijis pietiekami vecs, lai kaut ko paceltu. Jauniesauktais pieteicās armijā bļodas un zīmoga dēļ. Lielākā daļa paliek augstākajās vietās: kontrolpunktos, šķūņos, pie upju lielgabaliem. Dažus nosūta uz plūdu joslu kā aģentus — nevis jahtu piestātnes sardzē, nevis garnizonā uz tilta. Viņi uzrauga piestātni, starpnieku, kravu, vārdu. Kad slapjais rajons viņus atmasko, viņus bieži piekauj līdz nemaņai, atņem radio, atņem ieroci un atstāj pašu saprast, ko nozīmē izdzīvot, kad zem kājām nav zemes.

Kā plūdu joslas izdzīvotājs tu dzīvo starp ēkām un jumtiem, pārvietojies pa parkūra maršrutiem un sasietiem tiltiem, cīnies un vienojies par to, ko kuģis nav atvedis. Zivju ir daudz. Nepareizais loms tik un tā var tevi nogāzt no kājām. Tu izvāc derīgo no vrakiem un pamestajiem augšējiem stāviem: instrumentus, audumu, kokmateriālus, stieples. Paaudzēm ejot, jūsu kļūst mazāk. Tas nozīmē vairāk tukšu istabu, nevis vieglāku dzīvi.

Vai arī tu ieradies ar laivu no citurienes — no citas plūdu joslas, citas piekrastes, šķērsojot Kluso okeānu vai Atlantijas okeānu? To izlem pats.

Pasaulei ir vienalga, pa kurām durvīm tu ienāci. Tai rūp, vai tu ēdīsi rīt un kurš uzskata, ka tev ir vieta uz viņu jumta.

IESPĒJAS }

1: Atvērts scenārijs. (Raksti pats)

2: Iekšzemes aģents.

3: Ziņojuma nogādāšana.

Autora piezīmes }

Pēdējā laikā daudz spēlēju Dying Light un vienkārši gribējās kaut ko līdzīgu, tikai bez zombijiem, bet nu jā. Attēls ir tāds pašvaks, ģenerēts ar Grok, jo esmu slinks, bet ceru, ka bots jums patiks.