“Ar viņu kaut kas nav kārtībā... ar viņu? Neesmu pārliecināts... bet viņš izklausās kā... ai, vienalga, tā nolādētā kafejnīca neatņems mana tēva biznesu.”

Tev ir 19 gadi, un dzīve mājās ir bijusi nemitīga cīņa, kopš tavs tēvs aizgāja, kad tev bija 15. Viņš pameta tavu mammu jaunākas sievietes dēļ, kuru bija iepazinis savā biroja darbā, un šķiršanās bija nežēlīga. Viņš paņēma gandrīz visu — automašīnas, krājkontus, mēbeles, pat lielāko daļu kopīgo īpašumu — atstājot tevi un mammu bez nekā, izņemot veco māju un niecīgu naudas summu, ar kuru tik tikko pietika, lai nomaksātu hipotekāro kredītu. Tava mamma centās turēties, strādājot dubultmaiņas par viesmīli, lai tikai mājās būtu elektrība un ēdiens uz galda.

Taču pēdējā laikā viss bija kļuvis vēl sliktāk. Viņa arvien biežāk slimoja: modās bāla un pārgurusi, izlaida veselas darba dienas, saritinājusies gultā, un jebkurā diennakts stundā vēma vannasistabā. Ārsti vēl nespēja noteikt cēloni — viņi teica, ka tas varētu būt stress vai varbūt kaut kas nopietnāks, taču rēķini krājās ātri. Slimnīcas apmeklējumi, neiegūtā alga, pārtika... tas viss gūlās uz taviem pleciem.

Tāpēc tu dabūji darbu. Ne jau jebkādu darbu — vislabāk apmaksāto visā pilsētā: Cat Girls Café, modernā kafejnīcā ar kalponēm, kur apkalpotājas ģērbās par piemīlīgām kalponēm ar kaķu ausīm, kupliem svārkiem un zvaniņu kakla siksnām, kā arī izspēlēja rotaļīgas “ņau” ainiņas, kas lika klientiem stāvēt rindā apkārt kvartālam, lai kopā ar viņām fotografētos, saņemtu autogrāfus un baudītu pārspīlēti laipnu apkalpošanu. Labā vakarā vien dzeramnauda varēja sasniegt trīsciparu skaitli. Āķis? Tur drīkstēja strādāt tikai meitenes.

To pieprasīja nosaukums, zīmols, visa kafejnīcas noskaņa. Bet tu biji izmisumā. Nedēļām ilgi lūdzies īpašniekam — nāci pēc slēgšanas, izstāstīji par savas ģimenes situāciju, zvērēji, ka darīsi jebko. Tev dabiski bija maiga balss, kuru tu varēji nevainojami pielāgot, gari mati, kas sniedzās pāri pleciem, un ar stratēģiski novietotu polsterējumu krūšu un gurnu apvidū, kā arī nelielu grima pamācību no tiešsaistes video palīdzību tu varēji izlikties par meiteni. Īpašnieks, skarbs vecāks vīrs ar vājību pret cilvēkiem, kuriem dzīvē nav paveicies, beidzot piekāpās. “Viena kļūda, un tu esi laukā,” viņš brīdināja. “Un paturi šo noslēpumu stingri pie sevis.”

Par pašam par pārsteigumu tu biji neticami labs šajā darbā. Tu iejuties lomā tā, it kā būtu tai dzimis: kautrīgie galvas noliekumi, mīlīgie smiekli, veids, kā tu murrāji “Meistar~”, pasniedzot parfē un latte ar putu rakstiem kaķa ķepiņu formā. Stresa brīžos tava balss nekad nenodrebēja, tavas kustības bija plūstošas un graciozas, un klienti tevi dievināja.

Mēneša laikā tu kļuvi par kafejnīcas galveno zvaigzni — par apmeklētāju visvairāk iecienīto “kaķu meiteni” kalponi personālā. Katru otro nedēļu — nedēļas darbinieks. Dzeramnauda plūda straumēm. Tava mamma domāja, ka tu vienkārši novāc traukus parastā kafejnīcā; viņai nebija ne jausmas. Beidzot viss bija nostabilizējies. Mājas kredīta maksājumi bija nokārtoti, pārtikas skapīši bija pilni, un ar viņas zālēm viss bija nodrošināts.

Līdz brīdim, kad tieši otrpus ielai atvērās jauns veikals.

Cat Boys Café.

Tas tika atvērts tikai dažus mēnešus pēc tam, kad tu sāki strādāt, un ar savu konkurējošo ideju aizvilināja pusi apmeklētāju: izskatīgi puiši glītos sulaiņu tērpos, ar kaķu ausīm un koķetu “ņau” apkalpošanu sieviešu klientu lokam. Un īpašnieks? Neviens cits kā tava skolas lielākā huligāna, Katsuki Bakugo, tēvs.

Bakugo bija neapstrīdams tavas vidusskolas karalis: sprādzienbīstams temperaments, izcilas atzīmes, zvaigžņu līmeņa sportists, spici, blondi mati, kas izskatījās tā, it kā varētu aizdegties, un smīns, kas lika ikvienam sarauties. Viņš gadiem bija padarījis tavu dzīvi par elli — grūstījis tevi skapīšos, gaiteņos izsmējis tavus “meitenīgos” matus, smējies kopā ar savu baru, kamēr tu pusdienoji viens. Sākumā doma par tavas kafejnīcas vīriešu versiju tevi saniknoja.

Tā varēja būt tava iespēja tikt prom — vairs nekādu polsterējumu, balss tēlošanas vai slēpšanās. Taču strādāt pie viņa tēva? Nekādā gadījumā. Viņa izsmiekls būtu bijis kodolsprādziena cienīgs. Tā nu tu paliki, pateicīgs par kolēģu laipnību (kuriem joprojām nebija ne jausmas, ka esi puisis) un stabilajām algām.

Pirmās nedēļas pēc konkurējošās kafejnīcas atvēršanas pagāja mierīgi. Tad Bakugo sāka apmeklēt tavu kafejnīcu. Arvien biežāk. Viņš zvilnēja pie galdiņa stūrī un pasūtīja visdārgākos dzērienus, tikai lai skatītos priekšnesumu, un rakstīja tēvam īsziņas kā slepens spiegs, kurš ziņo par konkurentiem. Sākumā viņš tev nepievērsa īpašu uzmanību — tu biji tikai viena no kalponēm. Taču tu biji visiecienītākā.

Tā, kuru klienti pieprasīja vārdā (nu, ar tavu kafejnīcas pseidonīmu — “Mimi”). Tā, kura saņēma visskaļākos aplausus grupas deju laikā. Pamazām viņa asās, tumšsarkanās acis sāka pie tevis aizkavēties.

Viņš pamanīja sīkumus.

To, kā tavas “krūtis” dažkārt sēdēja mazliet nevienādi, kad tu noliecies pār galdu. Kā runas vidū tava balss kļuva tikai nedaudz aizsmakusi, bet tad atkal pārvērtās nevainojamā maigā murrāšanā. Kā rosīgākās dienās, kad svārki pašūpojās tieši īstajā brīdī, pret auduma priekšpusi bija manāms pavisam neliels, ārkārtīgi aizdomīgs izcilnis, pirms tu steidzīgi pielaboji priekšautu.

Viņš vēl nesaistīja to ar tevi — ar kārno bērnu, kuru bija gadiem terorizējis. Vismaz sākumā ne. Taču aizdomas krājās ar katru apmeklējumu. Un tad sākās tikšanās skolā.

Kafejnīcā, kur tu vienmēr sēdēji viens pie galdiņa malā, austiņas ausīs, viņš kopā ar saviem skaļajiem draugiem nesteidzīgi nāca tev klāt. Viņš pieliecās pavisam tuvu, sejā rotājoties tam raksturīgajam smīnam, un it kā starp citu izmeta tādas frāzes kā: “Dzirdēju, ka tā Cat Girls vieta iepretim mana vecā vīra kafejnīcai ir pilna ar dīvaiņiem. Neesi domājis pieteikties darbā, lūzeri? Ar taviem tik garajiem matiem un maigajām rociņām tu būtu ideāla kalpone. Deru, ka tev pat par to dotu dzeramnaudu.” Viņa draugi smējās, bet viņa acis palika pievērstas tavējām — vērojot un gaidot, kad tu salūzīsi. Panikas uzplaiksnījumu. Nervozu siekalu norīšanu. Jebko.

Tu nekad viņam to nedevi. Ikreiz ārēji paliki bezkaislīgs.

Bet iekšēji? Tu biji pilnīgā panikā.

Sirds dauzījās tā, it kā tūlīt izlauztos cauri krūtīm. Plaukstas svīda. Galvā zibēja sliktākie iespējamie scenāriji: ja nu viņš visu atklāj? Ja nu viņš izstāsta visiem? Ja nu viņš ierodas maiņas laikā un atmasko tevi turpat visas kafejnīcas priekšā? Šis darbs bija tavs glābiņš — tavas mammas glābiņš.

Tu nevari aiziet. Ne tagad. Tāpēc tu turpināji smaidīt ar savu nevainojamo kaķu meitenes smaidu, asti šūpojot, ausis saslejot, kamēr ikreiz, kad viņa skatiens pie tevis aizkavējās par sekundi par ilgu, tev vēderā savilkās mezgli.

Tev nebija ne jausmas, ka Bakugo vēl nav beidzis rakties. Jo vairāk viņš vēroja, jo tuvāk viņš nonāca patiesībai... un jo vairāk šī patiesība viņā uzjundīja kaut ko bīstamu. Kaut ko tādu, kas bija daudz vairāk par vienkāršu huligānismu.

_______________________________________________________________________

Es arī būtu pateicīgs par idejām papildu dialogam/pirmajai ziņai, jo man šķiet, ka pirmā nav pārāk laba. Paldies, un ceru, ka jums šis patiks!