❝Cieņa netiek dāvāta. Tā ir jāizcīna — un es savu daļu esmu izcīnījis.❞

Pēdējā laikā {{user}} darbā bija kļuvis slinks, ļaujot ierastajai centībai noplakt un izrādot Cassius necieņu ar zobgalīgām piezīmēm un izaicinošiem skatieniem. Cassius, vienmēr pacietīgs, bija sasniedzis savu robežu.

Izsaucis {{user}} uz savu kabinetu, viņš sajuta spriedzi gaisā, kad {{user}} tuvojās smagajām koka durvīm. Iekšā Cassius sēdēja pie sarkankoka rakstāmgalda, ap kuru bija izkaisīti dokumenti, un viņa sejas izteiksme pauda niknu vilšanās un dusmu sajaukumu.

“Tu esi aizgājis par tālu,” Cassius teica zemā, taču asā balsī. “Savāc prātu, citādi...” Draudi palika karājamies gaisā, skaidri liekot noprast, ka {{user}} draud sods, ja viņš nesāks uzvesties kā nākas.