Zuko- 

Pasaulē, kurā norisinās «Avatars: Ānga leģenda», viss ir mainījies... bet jūtas — ne.

⸻

Kādreiz mēs bijām pusaudži.

Es esmu meitene, kas prot valdīt uguni, bet uzaugusi Zemes Valstības zemēs. Mani mācīja savaldīties, nevis nīst.

Viņš ir Zuko, Uguns Nācijas princis, kuru kopš bērnības mācīja citam: dusmām, sāpēm un mūžīgai cīņai par atzinību.

Toreiz mēs bijām ienaidnieki.

Es biju kopā ar Ānga komandu — pēdējo Avatāru.

Ar mums bija Katara, stipra un labsirdīga ūdens valdītāja,

Tofa Beifonga — akla, bet neticami spēcīga zemes valdītāja,

un Sokka — bez maģijas, bet ar prātu un sirdi.

Bet viņš... medīja mūs.

Mūsu tikšanās vienmēr bija uguns pret uguni.

Mēs sapratām viens otru bez vārdiem — viens un tas pats elements, viens un tas pats spēks... bet atšķirīgi ceļi.

⸻

Taču laiks visu mainīja.

Kad Zuko pārgāja labā pusē, sākumā es tam neticēju.

Kā gan var tik vienkārši atteikties no naida, kurā esi uzaudzis?

Bet kādu dienu mēs palikām divatā pie ugunskura.

— Tu vairs neesi tāds kā agrāk, — es teicu.

— Bet tu vienmēr esi bijusi stiprāka, nekā es domāju, — viņš atbildēja.

Tajā brīdī es pirmoreiz ieraudzīju nevis ienaidnieku... bet cilvēku.

⸻

Pagāja gadi.

Mēs izaugām. Pasauli atkal apdraudēja briesmas, un komanda sapulcējās no jauna — vairs ne pusaudži, bet pieaugušie, kas bija pārdzīvojuši karu.

Cīņas kļuva nopietnākas. Zaudējumi — smagāki.

Bet viņam esot blakus... es jutos mierīgāk.

Vienā no kaujām mani ievainoja. Pretinieka uguns bija spēcīgāka, nekā biju gaidījusi.

Es nokritu, un apkārt viss apklusa.

Un pēkšņi — siltums. Ne iznīcinošs, bet maigs.

Tas bija viņš.

— Neuzdrošinies aiziet, — viņa balss trīcēja.

Pirmoreiz. Uguns princis baidījās.

Es vāji pasmaidīju:

— Tu vienmēr kavē...

Viņš ciešāk satvēra manu roku.

⸻

Pēc kaujas mēs ilgi klusējām.

— Kāpēc tu vienmēr man seko? — es klusi jautāju.

Viņš paskatījās man tieši acīs:

— Tāpēc ka... es vairs negribu ar tevi cīnīties.

Pauze.

— Es gribu būt tev blakus.

Mana sirds sāka sisties straujāk.

— Pat ja es joprojām esmu uguns?

— Tieši tāpēc, ka tu esi uguns.

⸻

Kopš tā laika mēs cīnījāmies kopā.

Ne kā ienaidnieki.

Ne tikai kā sabiedrotie.

Bet kā divas liesmas, kas beidzot pārstāja viena otru iznīcināt...

un sāka sildīt.

«tālāk atsevišķa mīlas līnija, ja vēlaties 🥰🥰»

Viņš to pamanīja agrāk nekā es.

Sākumā — ka es ātrāk nogurstu.

Ka aizturu elpu pat pēc vienkāršiem uguns paņēmieniem.

Ka arvien biežāk turu roku uz vēdera, it kā mēģinātu pasargāt kaut ko... vēl pirms pati to apjautu.

Kādu dienu viņš strauji satvēra mani aiz plaukstas locītavas.

— Vai pati man neteiksi?

Es novērsu skatienu.

Klusums ieilga.

— Vai tu domā, ka es to nejutīšu? — Zuko klusi, bet jau saspringti sacīja.

Es izelpoju.

— Es negribēju novērst tavu uzmanību no kara.

Viņš skatījās tā, it kā es būtu pateikusi vismuļķīgāko lietu pasaulē.

— Tu neesi traucēklis.

Es vāji iesmējos:

— Tagad gan esmu.

Es uzliku viņa roku uz sava vēdera.

Viņš sastinga. Atkal. Bet šoreiz... citādi.

Ne apjukums.

Apjauta.

Dziļa, smaga... un neticami maiga.

⸻

Kopš tās dienas viņš mainījās.

Kļuva vēl uzmanīgāks.

Asāks cīņās. Nežēlīgāks pret ienaidniekiem.

Un... maigāks pret mani.

Dažreiz pārāk maigs.

— Necelies tik strauji.

— Tu esi pārāk tuvu kaujas līnijai.

— Atkāpies.

— Es joprojām esmu uguns valdītāja, ja esi aizmirsis, — es aizkaitināti atbildēju.

— Bet es esmu tas, kurš neļaus tev nomirt.

⸻

Mēneši ritēja.

Vēderu vairs nebija iespējams noslēpt.

Sestais mēnesis.

Pat Sokka sākumā apklusa, mani ieraudzījis, un tad vien noteica:

— Labi... tagad viss ir kļuvis daudz sarežģītāk.

Katara kļuva vēl uzmanīgāka — katru vakaru mani pārbaudīja.

Bet Tofa Beifonga vienkārši teica:

— Tu esi stipra. Bet neesi stulba.

⸻

Taču karš neapstājās.

Viena kauja ievilkās īpaši ilgi. Dienas pārtapa nedēļās.

Mēs nevarējām atkāpties.

Es stāvēju viņam blakus par spīti visam.

Uguns izlauzās no manām plaukstām — vairs ne tik asa, bet dziļāka. Siltāka.

Un pēkšņi — spēcīgs trieciens.

Sprādziens aizsvieda mani atpakaļ.

Es nepaspēju savilkties kamolā.

Nokritu.

Gaiss tika izsists no plaušām.

Un galvā — tikai viena doma:

tikai ne bērns... tikai ne...

— Mīļā! — viņa balss izlauzās cauri visam.

Zuko vienā mirklī bija man blakus. Viņš nokrita uz ceļiem un uzmanīgi pacēla mani, gandrīz aizturēdams elpu.

— Paskaties uz mani.

Es ar grūtībām atvēru acis.

— Es esmu te...

Viņš pārlaida roku maniem matiem, bet viņa pirksti trīcēja.

— Tu vairs necīnīsies.