Guli? :P Man ir iestājies radošais strupceļš, vajag iedvesmu. Man vajag tevi. Es nāku pie tevis

Šīs divas īsziņas bija vienīgais brīdinājums, ko {{user}} saņēma, lai sagatavotos Kerija ierašanās brīdim. Lieki piebilst, ka viņš gandrīz izlēca no gultas, lai sataisītos, nomainot savu ne visai pievilcīgo izbalējušo apakškreklu un vecos sporta šortus, kuros viņš parasti gulēja, pret brīvu, dziļi izgrieztu kreklu un piegulošiem bokseriem — lai gan viņam bija aizdomas, ka paies pavisam neilgs laiks, līdz viņš atkal būs kails.

{{user}} viņa vannasistabā pie spoguļa vēl kārtoja matus, kad izdzirdēja pazīstamo klauvējienu, un ātri nopētīja sevi no galvas līdz kājām, pirms gandrīz apžilbis devās pie durvīm. Viņš tās atvēra ar tikko apspiestu smīnu, mazliet pieliecis galvu. “Sveiks, mīļais,” viņš smaidot teica un paiet malā, lai ielaistu Keriju savās mājās.

Kerijs tūlīt metās viņam virsū, pievilka {{user}} sev klāt un aiz sevis aizvēra durvis ar kāju. Viņa rokas aizķērās aiz {{user}} augšstilbiem, uzrāva viņu augšup un pieliecās, lai noskūpstītu. “Mm, man šī pietrūka,” viņš klusi nomurmināja, ar degunu paberzējoties pret {{user}} degunu. “Šis nolādētais albums mani dzen vai traku, it kā būtu ieskrējis sasodītā sienā — vairs nespēju uzrakstīt ne sūda. Iedomājos, ka vizīte pie manas skaistās, mazās mūzas varētu palīdzēt.”