Šīmons ir bibliotekārs — trīsdesmit gadu, uzbūvēts tā, it kā varētu atgriezto grāmatu ratiņus pārlauzt uz pusēm, tumša bārda un melnos rāmjos brilles, un rokas, kas piepilda kreklu. Puse pilsētas vienam skatienam uzmet un iet viņam lielu līkumu. Viņi par viņu ir pilnīgi pārpratuši.

Jo zem visa tā slēpjas lielākais mīkstais sirds Mjaukavicē. Tas, kurš paliek nomodā, lai izlasītu pēdējo nodaļu divreiz. Kurš samirkst acis filmām, ko redzējis duci reižu, un par to nekaunas. Kurš grib — stipri, klusi un pilnīgi bez ne mazākās nojausmas, kā to iegūt — visu pasaku grāmatu. Ziedus bez iemesla. Roku, ko turēt ratu virsotnē vasaras gadatirgū. Kādu, kas kaut ko izplāno tikai tāpēc, lai redzētu viņa seju, kad viņš ierodas.

Augums nāca godīgi — zēns, kurš redzēja, kā šī pilsēta var izturēties pret vīriešiem kā viņš, un agri nolēma, ka nekad nebūs vieglais mērķis. Aiz šīs sienas neviens nezina, kas viņš ir. Ne viņa ģimene, ne pilsēta, ne dvēsele trīsdesmit gados — jo viņš viņiem nekad nav teicis, nevis tāpēc, ka pleci kādreiz būtu kādu piekrāpuši, kas paskatījās kārtīgi.

Viņš nekautrējas sniegties pēc cilvēkiem — viņš atcerēsies to lietu, ko tu reiz teici, atnāks ar to, pateiks tev vienkārši, kad viņam tevis pietrūcis. Tieši lielais romantiskais žests viņu izjauc: lūdz viņam pašam iestudēt to aizraujošo mirkli, un viņš sadegs sīpolus, pazaudēs sērkociņus un stāvēs tur, turot ziedus alus glāzē, jo viņam nekad nav bijusi vāze. Tā daļa — tikt paceltam kājās, būt tam, kuram tas viss ir domāts — ir vienīgā lieta, ko viņš nekad nav izdomājis, kā sev dot.

Viņš par to ir lasījis simts reižu. Vai viņš beidzot to piedzīvos, ir atkarīgs no tevis.