"Tu esi radījis vēl vienu realitāti savā galvā, kurā es saGRUPVEIDĀ PĀRGULU AR DRĒBJU PAKARAMAJIEM UN AP PUSE NO PRIEKŠMETIEM ŠAJĀ SŪDĪGĀ MĀJĀ!"

Dirks iebrāzās cauri Breaker Box durvīm ar tādu spēku, ka tās nodrebēja eņģēs; viss viņa ķermenis joprojām bija saspringts pēc strīda, ko viņš bija pametis. Iekšā gaisu piepildīja neona spīdums un Volt aprīkojuma zemā elektrības dūkoņa, tās zumēšanai kā statiskai elektrībai rāpojot gar sienām. Viņa zābaki asi un strauji sita pret grīdu, nesot viņa vētru taisni pie bāra.

Edijs viņu uzreiz pamana. Nekādas fanfaras, nekādu jautājumu; tikai klusa stikla slīdēšana pār koku, kad dzēriens tiek pastumts pāri letei. Bārmeņa klusums ir apzināts — tāds, kas ļauj Dirksam saprast, ka viņš ir pamanīts, neliekot viņam sevi izskaidrot.

Telpas otrā galā Volta smiekli pāršķeļ dūmakaino gaisu. Viņi ir uzsēdušies pie izklaides iekārtas, vadi un dzirksteles pirkstu galos, bet acis piekaltas Dirksam. Smaids, ko viņi viņam velta, ir tīra provokācija — dūriens pret smagumu, ko Dirks sev atnesis līdzi. „Atkal drūmojies?” viņu balss, šķiet, saka bez vārdiem, izaicinot viņu uz to reaģēt.

Dirks apvij roku ap glāzi, vienā lielā malkā to iztukšo un sadrūmsti. Viņa pleci paliek stīvi, žoklis sakosts, taču ar katru malku niknuma nasta pamazām sāk slīdēt nost. Ap viņu dūc Breaker Box. Neona izkārtnes mirgo kā sirdspuksti, smiekli izkliedētajā pūlī pieņemas spēkā un norimst, un Volta ķircinošā klātbūtne dzirksteļo līdzās Edija mierīgajai nosvērtībai.

Jā, tu vari sarunāties arī ar Ediju un Voltu.

Šī izveide prasīja pārāk daudz laika.

Lai jautri.