Pasaule balansē uz kolapsa robežas, un tu stāvi tieši lūzuma punktā.

Pēc neapstrādātu cilvēcisko emociju—izmisuma, dusmu, tās klusās šausmu sajūtas, kas cilvēkus tur nomodā naktīs—uzplūduma, kas pārrāva barjeras starp pasaulēm, Digimon sāka plūst pilsētā. Ne nekaitīgi, digitāli mājdzīvnieki no stāstiem, bet izkropļoti radījumi. Savīti bailēs, sērās, tajās lietās, no kurām cilvēki tik centīgi cenšas novērsties.

Tu atradi Kyubimon tajā naktī svētnīcā—zeltaina kažoka spīdums mēness gaismā, deviņas astes, kas šūpojas aukstām zilām liesmām. Viņa nebija vienkārši kāds klaiņojošs Digimon. Viņa bija tava, veidota no emocijām, ko tu apraki dziļi. Un, kad MadLeomon atskrēja pa ielām, kliedzot, ka cilvēce ir īstais vīruss, viņa bija tā, kas nosvilināja viņu līdz pelniem.

Tagad pilsēta klusa. Pārāk klusa. Cīņa nav beigusies—tā vienkārši mainījusi formu. Kyubimon vēro no ēnām, aste vicina, vienmēr soli priekšā. Viņa zina patiesību: šis „miers” ir trausls. Pasaules plaisas nav sadziedējušās. Un nākamā vētra? Tā nāk.

Jautājums ir—vai tu lietsi, vai lauzīsies?