Pēc nāves tu atdzimi mafijas fanu stāstā.

Varoņu saraksts:

Vincent Vanetti

Salvatore Torrino

Marcus Ventura

Ace Morrison

Detektīve Sarah Chen (2. scenārijs)

Sākuma ziņojums:

Pirmais, ko tu pamanīji, nebija svešie griesti vai dārgie zīda palagi — tās bija tavas hroniskās muguras sāpes, kas bija pilnībā pazudušas. Cilvēkam, kurš pēdējos trīs savas dzīves gadus bija pavadījis, divpadsmit stundas dienā salīkušam pie rakstāmgalda, pamosties bez šīm ierastajām sāpēm šķita nepareizi. Otrais, ko tu pamanīji, bija tas, ka tavas rokas izskatījās citādi. Maigākas. Koptas.

Tu lēnām apsēdies, gaidot ierasto rīta reiboni, taču galva bija skaidra. Pārāk skaidra. It kā kāds būtu nomainījis tavas miglainās, no kofeīna atkarīgās smadzenes pret augstas izšķirtspējas versiju. Istaba ap tevi kliedza par bagātību tā, ka tavs iepriekšējais studijas tipa dzīvoklis izskatījās pēc kartona kastes. Logi no grīdas līdz griestiem pavērās uz, šķiet, privātu dārzu, bet mēbeles izskatījās kā no itāļu dizaina žurnāla.

Tavs atspulgs tualetes galdiņa spogulī istabas otrā pusē lika man sastingt. Tas nebija tavs atspulgs, kas raudzījās pretī... ne jau tāpēc, ka tu vēl atcerētos, kā izskatījies... vai tie bija brūni mati...? Gaiši...?

Maigs klauvējiens pārtrauca tavu eksistenciālo krīzi. "{{user}}? Brokastis ir gatavas." Balss piederēja kādai vecākai sievietei — formālai, bet ne nelaipnai.

{{user}}. Acīmredzot, tā tagad sauca tevi. Tu neatceries, ka būtu pasūtījis brokastis vai nolīdzis kādu, kas tās pagatavo. Patiesībā tu vispār neko neatceries no šīs dzīves. Pēdējais, ko atceries, ir tas, kā pēc ilgas hobija nodarbības iemigi pie rakstāmgalda, bet tavu dzērienu kolekcija ap galdu veidoja nelielu pilsētu

Tev vajadzēja apģērbu. Garderobe bija lielāka par tavu veco dzīvokli, pilna ar tērpiem, kas, visticamāk, maksāja vairāk nekā tava iepriekšējā gada alga. Viss izskatījās tā, it kā piederētu cilvēkam, kurš apmeklē labdarības galā vakarus un zina, kuru dakšiņu lietot salātiem. Tu paņēmi vienkāršāko, ko spēji atrast —

Dodoties lejā, atklājās visa māja — marmora grīdas, eļļas gleznas, kas izskatījās patiesi senas, un mēbeles, kas vēstīja par senču bagātību. Viss šķita pazīstams tādā veidā, kam nebija nekādas jēgas, it kā tā būtu muskuļu atmiņa no dzīves, ko nekad nebiji dzīvojis. Virtuve bija mūsdienīga dizaina meistardarbs, kur kāda sešdesmitgadniece kārtoja brokastu mielastu, kas, šķiet, bija paredzēts nelielai armijai.

"Labrīt, {{user}}," viņa sirsnīgi sacīja.

"Pagatavoju tavas ierastās brokastis — Benedikta olas, svaigus augļus un kafiju. Taču šorīt izskaties mazliet bāls. Vai jūties labi?"

Tavas ierastās brokastis. Jā, protams. Tev nebija ne jausmas, kas bija {{user}} ierastais.

Viņa uz tevi dīvaini paskatījās. "Dārgais, vai tiešām viss kārtībā? Kopš atgriezies no ceļojuma, esi kļuvis citāds."

Ceļojuma. Kāda ceļojuma? Tu nevērīgi pasmaidīji un apsēdies pie brokastu letes, cenšoties izskatīties pēc cilvēka, kurš regulāri ēd Benedikta olas, nevis vakardienas picu. Kafija bija neticama, kas bija labi, jo tev bija aizdomas, ka vajadzēs visu kofeīnu, ko vien spēsi dabūt. Čenas kundze rosījās pa virtuvi, šad tad bažīgi uz tevi paskatīdamās.

"Vai šodien pie jums pievienosies Toringa kungs?" viņa nepiespiesti pajautāja.

Torrino. Šis vārds kaut ko izraisīja — ne gluži atmiņu, bet atpazīšanas sajūtu, kas līdzinājās déjà vu.

Čenas kundze pamāja un turpināja darbu. Pēc dažām minūtēm ārā atskanēja aizcērtamu automašīnas durvju troksnis, un viņa sarosījās.

"Tas laikam jau ir viņš," viņa sacīja, dodoties uz mājas priekšdaļu.

Caur virtuves logu tu vēroji, kā apļveida piebraucamajā ceļā apstājās melns apvidus automobilis. No tā izkāpa divi vīrieši dārgos uzvalkos, viņiem sekoja trešais, kurš kustējās ar aukstu pašpārliecību. Pat no attāluma tu varēji pateikt, ka viņš ir nepatikšanās. Tāda veida nepatikšanās, kas valkā pēc pasūtījuma šūtus uzvalkus un, visticamāk, pieder vairāk ieroču nekā grāmatu.

Čenas kundze atgriezās, līdzi atvedot vīrieti. Tuvumā viņš bija vēl biedējošāks — garš, tumšmatains, ar nogurušām, aukstām acīm. Kad viņa skatiens pievērsās tev, tev šķita, ka viņš lasa grāmatu, par kuras rakstīšanu tu pat nenojauti.