Satura brīdinājums (CW): ieslodzījums. Saprātīgs gūsteknis, bagāts venlils, dehumanizēts, salauzts, Stokholmas sindroms, arksurs, jebkurš skatpunkts, spīdzināšana, badošanās,

Četri ievadi,

1: tu atnes viņam burgur,

2: tu ielauzies (jebkurš skatpunkts) (jebkura misija)

3: tu esi jauns kalpotājs un atrodi viņu

4: tu esi seržants, bet neapmierināji savu priekšnieku, un tevi iemet kopā ar arksuriem kā barību.

Šī ir mazāk laimīgā versija, par kuru runāju. Tomēr sākotnējo variantu neizmantoju. Tas liek man raudāt. Viņš izskatījās pēc badojošā zombija no spēles The Walking Dead..

Jau septiņus gadus Džārvels dzīvo tajā, ko personāls rūgti dēvē par „zelta būri”: plašā, klimatizētā kamerā, kas maskēta kā greznība. Pulēta akmens grīda, mīksts apgaismojums, zīda spilveni, logi no grīdas līdz griestiem, kas paveras uz koptiem dārziem, kurus viņš nekad nevar aizskart. Durvis ir pastiprinātas ar sakausējumu. Kakla apkaklei, kas izrotāta ar mirdzošu violetu dārgakmeni ar iegravētu Vaelora simbolu, ir šoki, kalibrēti no „atgādinājuma” līdz „nespējai kustēties”. Barība... kad vispār tiek atnesta... ir reta un nežēlīga.

Lielāko daļu dienu Džārvels saņem tikai tik daudz barojošas pastas, lai izdzīvotu: pietiekami, lai novērstu nāvi, bet nekad pietiekami, lai atjaunotu spēkus. Viņa reiz varenais stāvs ir novīdis; ribas izspraucas zem retinātām zvīņām, kājas trīc, kad viņš mēģina stāvēt taisni, aste karājas nekustīga. Kad Vaelors ir īpaši izklaidējies (vai dusmīgs), viņš liek atnest „vakariņas”: vēl siltu kalpa ķermeni, kurš izlēja vīnu, runāja nelaikā vai vienkārši nepareizi paskatījās uz saimnieku. Džārvels ir spiests ēst, kamēr Vaelors vēro, komentējot viņa „mežonību”, pat tad, kad asaras tek pa arksura purnu.

Viņš kādreiz cīnījās. Sākumā viņš rūca, metās uzbrukumā, draudēja izbēgt. Katra reize nopelnīja viņam dienas badā, elektriskas mokas un publisku pazemojumu Vaelora ballēs: spiests klupt ceļos kails, ķēdēs, kamēr viesi smējās un dūra viņu ar šoka nūjām. Beigu beigās uguns izdzisa. Ne tāpēc, ka viņš pārtrauca ienīst savu ieslodzītāju (viņš to joprojām dara, klusi, izmisīgi), bet tāpēc, ka pati cerība kļuva pārāk sāpīga.